Man ir trīsdesmit viens gads, un es strādāju par apkopēju vienā no Rīgas tirdzniecības centriem. Darbs nav prestižs, bet godīgs – pieceļos četros no rīta, lai līdz astoņiem būtu viss tīrs, kamēr cilvēki nāk iekšā. Alga ir nieka seši simti. Pietiek īrei un rīsiem. Pārējais – jāizgudro. Marts bija nežēlīgs. Elektrība sadārdzinājās, zobs sāka sāpēt (ārsts teica – piecdesmit eiro par plombi), un vēl bija jānopērk dāvanas māsas bērnam, kuram bija dzimšanas diena.
Es sēdēju savā mazajā dzīvoklī Ziepniekkalnā, skaitīju pēdējos santīmus un jutos kā pēdējais muļķis. Apkārt visi dzīvo normālas dzīves, bet es – nespēju pat zobu salabot. Tad atcerējos, ka pirms mēneša kolēģe Baiba darbā stāstīja par vienu platformu, kurā viņas vīrs reizēm uzmetot aci, kad gribot nedaudz uzjautrināties. Baiba ir racionāla sieviete, neteiktu neko stulbu. Viņa teica, ka tur esot arī kādi īpaši piedāvājumi jaunajiem.
Es atvēru telefonu un atradu to vietni. Viss bija vienkārši – neviens nezvanīja, neviens nečakarēja prātu. Es reģistrējos un ieraudzīju paziņojumu par vavada bonus. Ne jau milzu, bet tāds, kas deva iespēju pagriezt ruļļus bez lieka riska. Es ieliku pēdējos piecpadsmit eiro, kas man bija kabatā, un bonuss pieskaitīja vēl klāt. Sākumā domāju – ko es te daru? Bet tajā brīdī man vienkārši bija vienalga. Viss vai nekas.
Sāku ar kaut ko ļoti vienkāršu – trīs ruļļu spēli ar augļiem. Tādu, kur neko nevajag domāt. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – eiro. Trešais – nekas. Desmit minūšu laikā biju zaudējis gandrīz visu savu naudu, bet bonuss vēl turējās. Tad es pārslēdzos uz citu spēli – košu, violetu, ar kaut kādām fejām un burvju nūjiņām. Bērnišķīgi, bet krāsas priecēja.
Pirmais grieziens ar bonusu – nekas. Otrais – trīs eiro. Trešais – nekas. Es jau gribēju aizvērt visu, bet tad pēkšņi ieslēdzās bonusa raunds. Trīs izkliedētāji pēc kārtas. Es sēdēju un skatījos, kā ekrāns transformējas. Parādījās logs ar desmit burvju lādēm. Man vajadzēja izvēlēties trīs. Es izvēlējos pēc intuīcijas – pirmo, trešo un astoto.
Pirmajā lādē – četrdesmit eiro. Otrajā – divdesmit. Trešajā – simts.
Kopā simts sešdesmit eiro. No bonusu naudas. No tās, kas man nemaksāja neko.
Es noliku telefonu uz galda. Piecēlos, izdzēru glāzi ūdens, paskatījos spogulī. Man bija jāpārliecinās, ka es neguļu. Tad atgriezos, izņēmu laimestu uzreiz – simt piecdesmit eiro uz karti, desmit atstāju, lai varbūt vēlreiz pamēģinātu kādā no nākamajām dienām.
Ar to naudu es aizgāju pie zobārsta. Salaboju zobu. Nopirku dāvanu māsas bērnam – normālu dāvanu, nevis lētu plastmasas nieku. Un vēl palika pāri, lai nopirktu sev normālu vakariņu – nevis makaronus ar kečupu, bet gaļu, dārzeņus un pat nelielu kūciņu desertā.
Sēžot virtuvē, ēdot to kūciņu, es domāju par to, kā dzīve darbojas. Ne jau tāpēc, ka es ticu brīnumiem. Bet tāpēc, ka tas bija tieši tas – brīnums. Es nebiju ne prātīgāks par citiem, nebiju pelnījis vairāk. Es vienkārši biju tajā vakarā, kurš atvēra to vietni, kurš izmantoja to vavada bonus, kuram vajadzēja tikai nedaudz veiksmes.
Nākamajā dienā darbā Baiba man jautāja: “Kā tev iet?” Es pasmaidīju. “Labāk,” es teicu. “Daudz labāk.” Viņa neprasīja vairāk.
Es neesmu kļuvis par spēlmanīti. Es nezinu, vai kādreiz vēl spēlēšu. Bet es zinu, ka tajā vakarā, kad jutos kā pēdējais cilvēks uz zemes, kaut kas notika. Kaut kas labs. Un tas notika tāpēc, ka es uzticos nejaušībai. Tikai uz vienu vakaru. Tikai uz piecpadsmit eiro. Un tas izrādījās tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Ne vairāk. Bet arī ne mazāk.
Es sēdēju savā mazajā dzīvoklī Ziepniekkalnā, skaitīju pēdējos santīmus un jutos kā pēdējais muļķis. Apkārt visi dzīvo normālas dzīves, bet es – nespēju pat zobu salabot. Tad atcerējos, ka pirms mēneša kolēģe Baiba darbā stāstīja par vienu platformu, kurā viņas vīrs reizēm uzmetot aci, kad gribot nedaudz uzjautrināties. Baiba ir racionāla sieviete, neteiktu neko stulbu. Viņa teica, ka tur esot arī kādi īpaši piedāvājumi jaunajiem.
Es atvēru telefonu un atradu to vietni. Viss bija vienkārši – neviens nezvanīja, neviens nečakarēja prātu. Es reģistrējos un ieraudzīju paziņojumu par vavada bonus. Ne jau milzu, bet tāds, kas deva iespēju pagriezt ruļļus bez lieka riska. Es ieliku pēdējos piecpadsmit eiro, kas man bija kabatā, un bonuss pieskaitīja vēl klāt. Sākumā domāju – ko es te daru? Bet tajā brīdī man vienkārši bija vienalga. Viss vai nekas.
Sāku ar kaut ko ļoti vienkāršu – trīs ruļļu spēli ar augļiem. Tādu, kur neko nevajag domāt. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – eiro. Trešais – nekas. Desmit minūšu laikā biju zaudējis gandrīz visu savu naudu, bet bonuss vēl turējās. Tad es pārslēdzos uz citu spēli – košu, violetu, ar kaut kādām fejām un burvju nūjiņām. Bērnišķīgi, bet krāsas priecēja.
Pirmais grieziens ar bonusu – nekas. Otrais – trīs eiro. Trešais – nekas. Es jau gribēju aizvērt visu, bet tad pēkšņi ieslēdzās bonusa raunds. Trīs izkliedētāji pēc kārtas. Es sēdēju un skatījos, kā ekrāns transformējas. Parādījās logs ar desmit burvju lādēm. Man vajadzēja izvēlēties trīs. Es izvēlējos pēc intuīcijas – pirmo, trešo un astoto.
Pirmajā lādē – četrdesmit eiro. Otrajā – divdesmit. Trešajā – simts.
Kopā simts sešdesmit eiro. No bonusu naudas. No tās, kas man nemaksāja neko.
Es noliku telefonu uz galda. Piecēlos, izdzēru glāzi ūdens, paskatījos spogulī. Man bija jāpārliecinās, ka es neguļu. Tad atgriezos, izņēmu laimestu uzreiz – simt piecdesmit eiro uz karti, desmit atstāju, lai varbūt vēlreiz pamēģinātu kādā no nākamajām dienām.
Ar to naudu es aizgāju pie zobārsta. Salaboju zobu. Nopirku dāvanu māsas bērnam – normālu dāvanu, nevis lētu plastmasas nieku. Un vēl palika pāri, lai nopirktu sev normālu vakariņu – nevis makaronus ar kečupu, bet gaļu, dārzeņus un pat nelielu kūciņu desertā.
Sēžot virtuvē, ēdot to kūciņu, es domāju par to, kā dzīve darbojas. Ne jau tāpēc, ka es ticu brīnumiem. Bet tāpēc, ka tas bija tieši tas – brīnums. Es nebiju ne prātīgāks par citiem, nebiju pelnījis vairāk. Es vienkārši biju tajā vakarā, kurš atvēra to vietni, kurš izmantoja to vavada bonus, kuram vajadzēja tikai nedaudz veiksmes.
Nākamajā dienā darbā Baiba man jautāja: “Kā tev iet?” Es pasmaidīju. “Labāk,” es teicu. “Daudz labāk.” Viņa neprasīja vairāk.
Es neesmu kļuvis par spēlmanīti. Es nezinu, vai kādreiz vēl spēlēšu. Bet es zinu, ka tajā vakarā, kad jutos kā pēdējais cilvēks uz zemes, kaut kas notika. Kaut kas labs. Un tas notika tāpēc, ka es uzticos nejaušībai. Tikai uz vienu vakaru. Tikai uz piecpadsmit eiro. Un tas izrādījās tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Ne vairāk. Bet arī ne mazāk.